Stāsts par pašaizliedzību, kas ir katrā no mums. Strādājot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), mēs ikviens ar savu darbu iedzīvinām dienesta misiju, vērtības un atbildību par cilvēku dzīvībām.
11. februāris izvērtās drēgnā un nemīlīgā dienā, apstākļi uz ceļiem prasīja šoferu modrību. Tās pašas dienas pievakarē notika smaga mikroautobusa avārija pie Bērzkroga. Negadījumā bija iesaistīti septiņi cilvēki, viens cietušais dzīvību zaudēja, četriem mediķi konstatēja politraumas. Rustams Junusovs, sertificēts ārsta palīgs NMPD, bija ceļā no laukiem Gulbenē uz mājām Rīgā. Nākamajā dienā viņam bija paredzēta dežūra, tālab plāns atlikušajam vakaram visnotaļ skaidrs – atpūsties, noskatīties kādu labu filmu, palasīt grāmatu, mierīgi sagatavoties gaidāmajai darba dienai. Ieraugot gar ceļa malu sastājušās mašīnas, viņš apturēja savu spēkratu gabaliņu tālāk un, paklausot instinktam, devās paraudzīties, kas noticis. Zem kājām bija tīrs ledus…
Ieraugot samīcīto mašīnu ar norautu šasiju un izsistiem logiem un zemē gulošos ievainotos, asiņu iekrāsoto sniegu, Rustama brīvdiena beidzās – viņš par notikušo nelaimi un tās patiesajiem apmēriem informēja kolēģus Operatīvās vadības centrā un sāka sniegt palīdzību cietušajiem, šajā procesā iesaistot arī daļu klātesošo. “Jautāju, vai viņiem mašīnās ir folijas segas, aptieciņas – ja ir, jānes šurp. Pēc tam paskaidroju, ka sāksim palīdzēt cietušajiem, apklājot viņus ar folijas segām, lai tiem neiestātos hipotermija. Katram cietušajam blakus “noliku” cilvēku, lai tas ar viņu runā, nodrošina verbālu kontaktu,” atminas Rustams. Viņš pats ne tikai uzmanīja visu smagi cietušo stāvokli un palīdzēja tiem, bet arī vaiga sviedros cīnījās par vissmagākajā stāvoklī esoša pacienta dzīvību, arī šeit piepalīdzot vispirms diviem klātesošajiem, tad viņiem pievienojās VUGD glābēji. Kopīgiem spēkiem ar pieejamajiem resursiem cietušajam uz maiņām tika veikta sirds netiešā masāža, elpināšana, imobilizācija. Tad ieradās Rustama kolēģi.
“Sauc to par likteni,” uz manu jautājumu par to, kas tovakar aizveda viņu konkrētajā vietā un laikā, atbild Rustams. Viņš neslēpj, ka emocionāli un fiziski šis pārbaudījums prasījis un ņēmis ļoti daudz, bet savā ziņā arī devis. “Es ieguvu ļoti daudz. Ko es varu darīt, kad man nav praktiski nekādu resursu? Tas nav rakstīts nevienā algoritmā, tā ir dzīves skola un pieredze. Vēl viena pieredze, lai es varētu augt un attīstīties,” saka Rustams.
Glābt dzīvību – tas ir instinkts. Cilvēcība. Pašaizliedzība. Jo nelaimei diemžēl brīvdienu nav.
Kāda bija pirmā doma, kas pazibēja Tavā prātā, braucot garām negadījuma vietai?
Ārā jau valdīja krēsla. Vienā ceļa pusē bija nostājušās trīs mašīnas, otrā divas. Pirmais, ko iedomājos – varbūt medības vai tusiņš? Neredzēju nevienu cietušo, nevienu sadauzītu mašīnu. Pabraucu vēl uz priekšu kādus 150 – 200 metrus un tomēr izlēmu apstāties, kaut kas nedeva mieru. Pabraucu atpakaļ, apstājos un devos turp, kur pulcējās cilvēki. Uzreiz sajutu, ka man zem kājām ir kails ledus. Tobrīd pa ceļu brauca kravas automašīna, kas sāka bremzēt un saslīdēja, gandrīz ietriecoties ceļmalā stāvošajās mašīnās, cilvēki sabijās, skrēja kur kurais, lēca grāvī. Pienākot tuvāk negadījuma vietai redzēju, ka cilvēki ir satraukti – viens kaut kur skrien, otrs vicinās ar rokām, trešais kādam zvana. Sastapu divas sievietes, kuras man pastāstīja, ka busiņš ieslīdējis grāvī, bet neesot nekas nopietns, cilvēki turpat blakus staigājot. Tad es ieraudzīju lielu grāvi ar stāvām malām, un tajā grāvī gulēja busiņš ar pamatīgi ieliektu, samīcītu jumtu, norautām šasijām, izsistiem logiem. Skats šausminošs…
Sapratu, ka nebūs labi. Staigātāji izrādījās piestājušo mašīnu šoferi un pasažieri, savukārt sniegā blakus busiņam gulēja cietušie.
Sāku skaitīt, cik īsti ir cietušo, saskaitīju un uz pārdesmit sekundēm mani pārņēma tāds neliels baiļu šoks – ko es varu izdarīt šajā situācijā, ko es darīšu, kādas būs manas rīcības sekas?! Paņēmu telefonu un zvanīju uz NMPD Operatīvās vadības centru dežūrārstam.
Dežūrārstei, kura izrādījās man pazīstama, sāku aprakstīt situāciju, nosaucu iesaistīto skaitu un stāvokli, kādā tie atradās. Ārste uzreiz saprata stāvokļa nopietnību un to, cik daudz brigāžu, kādus papildspēkus sūtīt palīgā. Sarunas beigās viņa sacīja: “Ja tu tur paliksi, tad strādā.” Es atbildēju: “Sapratu, sākšu strādāt.”
Ar ko šādā situācijā vispār sākt?
Uzrunāju klātesošos, paskaidroju, ka strādāju NMPD, esmu sertificēts ārsta palīgs un vaicāju, vai viņi ir gatavi man palīdzēt. Daļa cilvēku sabijās vēl vairāk, sasēdās mašīnās un aizbrauca, tie, kuri nenobijās, mēģināja palīdzēt. Jautāju, vai viņiem mašīnās ir folijas segas, aptieciņas, vārdu sakot, teicu, lai nes šurp visu, kas saistās ar pirmo palīdzību. Pēc tam paskaidroju, ka sāksim palīdzēt cietušajiem, apklājot viņus ar folijas segām, lai tiem neiestātos hipotermija. Ja gūtas smagas traumas, ķermeņa atdzišana var iestāties ļoti strauji un būtiski pasliktināt cietušā stāvokli. Katram cietušajam blakus “noliku” cilvēku, lai tas ar viņu runā, nodrošina verbālu kontaktu un vēro izmaiņas. Viens no viņiem man vaicāja, ko darīt, ja cietušais vairs nerunās. Atbildēju, ka, ja nerunās, lai nekavējoties saka man.
Vēlreiz veicu avārijā cietušo apskati ar mērķi noskaidrot, kādā stāvoklī pacienti atrodas, vai tas nav pasliktinājies. Tad turpat pie busiņa satiku divus jaunus puišus, kuri ļoti gribēja palīdzēt, bet nezināja, ko īsti iesākt. Viņi norādīja uz cietušo, kuram esot vissliktāk. Apskatot viņu, sapratu, ka labi tiešām nebūs. Vaicāju palīgiem, vai viņi zina kaut ko par pirmās palīdzības sniegšanu. Abi apliecināja, ka zina, esot gājuši kursos. Vienam no viņiem lūdzu, lai fiksē cietušā galvu, otram – lai uztur kontaktu. Man vajadzēja aizskriet līdz mašīnai, lai tur atrastu vēl kādu palīglīdzekli. Skatījos, ko vēl varētu paņemt, līdz pamanīju atslēgas piekariņu, ko man kādreiz uzdāvināja sieva, viņa arī ir mediķe. 70 centu vērta, vienreiz lietojama ierīce ar pretvārstu, kas varētu palīdzēt veikt elpināšanu no mutes mutē. Paņēmu un skrēju atpakaļ pie cietušā. Viņš zaudēja samaņu, apstājās elpošana. Uz maiņām cietušo elpinājām, jo es turpināju uzraudzīt arī pārējos cietušos. Viņi turējās, bet dažu stāvoklis pasliktinājās.
Pagāja pāris minūtes – katra minūte šādās situācijās šķiet kā stunda – līdz izdzirdēju sirēnas skaņu. Notikuma vietā ieradās VUGD glābēji. Prasīju, kādi ir viņiem pieejamie resursi. Esot dēļi, kakla šinas, elpināšanai ambu maiss. Kopīgiem spēkiem ar pieejamajiem resursiem cietušajam uz maiņām veicām sirds netiešo masāžu, elpināšanu, imobilizējām. Pēc tam ieradās NMPD brigādes, pirmie kolēģi, kā sapratu, bija steigušies šurp no Cēsīm. Viņi paņēma somas, defibrilatoru un devās pie cietušajiem. Vissmagākajā stāvoklī joprojām bija cietušais, kuram bija iestājusies klīniskā nāve un kuram turpinājām veikt kardiopulmonālās reanimācijas pasākumus. Līdz nākamo brigāžu ierašanās brīdim vēl veicu cietušo atkārtotu apskati.
Kopumā notikuma vietā strādāja sešas mediķu brigādes. Ieradās arī ārsta speciālista brigāde, kas tiek sūtīta palīgā vissmagākajos izsaukumos.
Viņiem pastāstīju, cikos sākās reanimācijas pasākumi, cik ir potenciālo cietušo un kāds ir šo pacientu stāvoklis. Negadījuma vietā strādāju kopā ar kolēģiem, līdz visi cietušie jau bija uznesti augšā un ievietoti operatīvajos medicīniskajos transportlīdzekļos.
Sapratu, ka mans darbs šeit ir beidzies, vienu brīdi aizmirsu, ka esmu darbinieks “no malas”. Atkāpos divus soļus atpakaļ un galvā sāka zibēt dažādas ainas, mēģināju analizēt, kas notika. Tas bija vienīgais brīdis, kad manā sejā parādījās tāda kā smaida atblāzma, kad sapratu – patiesībā es neesmu darbā, man nebūs jāaizpilda medicīniskās kartiņas. Tas nozīmē, ka varēšu arī kaut nedaudz pagulēt, pirms sākas dežūra. Vēl atkārtoti sazinājos ar dežūrārsti, kura atzina, ka jūtas izbrīnījusies par tādu sakritību, ka nejauši gadījos notikuma vietā.
Ak jā, vēl man vajadzēja sniegt liecību. Izrādījās, ka visu laiku, kamēr strādāju, uz vietas bija arī policists, kurš ar lukturīti palīdzēja spīdināt vairāk gaismas. Arī viņš bija izbrīnījies, kas es tāds esmu un no kurienes te gadījies. Paskaidroju, ka strādāju ārsta speciālista brigādē Jelgavā. “Varu mazliet padzerties? Man ļoti slāpst!” tā viņam sacīju. Policists iedeva padzerties ūdeni, remdēju slāpes un pēc dažām minūtēm viņam teicu, ka nu varam sākt, esmu gatavs sniegt liecību.
Cik bieži ikdienā gadās līdzīgas situācijas, kad nav iespējams paiet garām nelaimei, kaut tobrīd neesi uzvilcis formu un tā ir viena no retajām brīvdienām?
Tik nopietns gadījums šādos ārpuskārtas apstākļos man bija pirmais. Pāris reižu, bet ne bieži, ir nācies sniegt padomu krietni vienkāršākās situācijās. Tomēr esmu jau pieradis mašīnā allaž turēt nedaudz lielāku aptieciņu, nekā to paredz standarts. Tas laikam kā labi zināmajā patiesībā – ja paņemsi līdzi lietussargu, visticamāk, lietus nebūs, bet ja aizmirsīsi mājās, izmirksi (Pasmaida).
Kas tādos brīžos nostrādā? Instinkts? Cilvēcība? Pašaizliedzība?
Es teiktu, ka visi trīs faktori kopā.
Tu jūti instinktīvu vajadzību paskatīties – varbūt kādam nepieciešama palīdzība? Tad pienāc tuvāk un saproti, ka tik sarežģītai situācijai nekā piemērota nemaz nav pa rokai, bet tomēr ir jāizdomā, kā palīdzēt.
Tālāk jau ir tikai divi varianti: pateikt, ka nē, es to nevaru, vai arī – es varu un izdarīšu.
Ko dod un ko – ņem šī apziņa, ka esi mediķis līdz kaulam 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā?
Nenoliedzami, šādi gadījumi paņem ļoti daudz kā fizisko, tā emocionālo resursu. Ja esam darbā, dodoties uz izsaukumiem, esam vairāk tam sagatavojušies, jo redzam motīvu, sīkākas detaļas. Pavisam citādi ir tad, ja nezini, kas tevi sagaida. Tā tas notika ar mani. Tikai vēlāk atklājās, ka esmu apsaldējis celi, nākamajā dienā knapi nostrādāju savu maiņu ārsta speciālista brigādē. Nācās ņemt slimības lapu un ārstēt celi. Bet to visu atsver gandarījums, ka varēju kādam palīdzēt.
Pašaizliedzīgums diezin vai ir īpašība, ko var iemācīt, “ietrenēt”, bet tā ir ļoti nepieciešama, strādājot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta komandā. Jo kopīgām vērtībām jāsakrīt kā gabaliņiem puzlē. Kur, Tavuprāt, slēpjas komandas spēks? Ko Tev nozīmē būt daļai no komandas?
Manuprāt, komandas spēks meklējams spējā sarunāties, saprasties savā starpā.
Jo labāk izprotam, kādas ir mūsu kolēģu spēcīgās un vājās puses, ko viņi prot vai neprot, jo veiksmīgāk varam viens otru atbalstīt un papildināt, un visi kopā darīt vienu lielu, foršu lietu.
Par to, cik svarīgs ir kolēģa plecs, pārliecinājos arī negadījumā pie Bērzkroga. Tie kolēģi, kuri tobrīd jau bija parūpējušies par cietušajiem un atbrīvojušies, nāca klāt un vaicāja, vai ko nevajag palīdzēt. Tu jūti, ka neesi viens, tie spēki, tie īstie kolēģi ir tev blakus.
Komanda, tāpat kā ikviens no mums, atrodas pastāvīgā attīstībā. Vai ir kas tāds, kas ikvienam mediķim būtu jāturpina attīstīt visu mūžu, jo tad ieguvēji būs visi – viņš pats, pacienti, komandas biedri?
Manuprāt, ikvienam mediķim, kurš strādā dienestā, vajadzētu izvērtēt gan savus spēkus, gan prasmes un noteikti neaizmirst par to, cik svarīgi ir attīstīt komunikācijas spējas. Par to, ka ir svarīgi izglītoties un pilnveidoties visu mūžu, liecina arī regulāras apmācības, ko dienests nodrošina darbiniekiem.
Vai pats esi aizdomājies par to, kas un kādēļ Tevi aizveda līdz negadījuma vietai? Varēji taču izbraukt stundiņu agrāk vai vēlāk…
Sauksim to par likteni. Gadījos īstajā brīdī tur, kur biju noderīgs un varēju palīdzēt cilvēkiem. Zini…ja es negadījuma vietā ierastos kā brigādes mediķis, rīkotos tieši tāpat. Šajā gadījumā man nebija formastērpa un sākumā arī praktiski nekādu palīgresursu, bet pats galvenais – prasmes un spējas – jau paliek tās pašas. Vai es varēju izdarīt vēl labāk? Domāju, ka nē.
Tu turpināsi ticēt liktenim?
Noteikti. Viņš [liktenis] darīja to, kas viņam bija jādara, un es ticēšu un arī turpmāk darīšu to, kas būs manos spēkos.
Ar Rustamu Junusovu sarunājās NMPD sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Upīte