Dienestā ir daudz skaistu stāstu par ģimenēm, kas neatliekamajā medicīnā strādā vairākās paaudzēs vai izveidojušās darba vidē. Bet dvīņu brāļi, kuri savu dzīvi saistījuši ar medicīnu, abi ir reanimatologi, augstākās raudzes speciālisti, kas strādā vienā no dienesta īpašajiem resursiem – ārsta speciālista brigādē - daudziem šķiet neticama sakritība.
Šajā nedēļas nogalē pasaulē atzīmē Dvīņu dienu. Tāpēc šoreiz stāsts par dvīņiem mūsu vidū. Iepazīsimies – brāļi Viktors un Vjačeslavs Gorovenko.
Abi ir anesteziologi – reanimatologi. Bet tas vēl nav viss – dvīņubrāļi dienestā strādā arī par ārsta speciālista brigādes vadītājiem. Ikdienā šo brigādi atpazīsi pēc īpaši aprīkota vieglā operatīvā transportlīdzekļa, kas steidzas uz negadījuma vietu palīgā citām mūsu brigādēm īpaši sarežģītās un kritiskās situācijās. Tie ir izsaukumi, kuros dzīvības glābšanā svarīga ir tūlītēja speciālistu palīdzība – kritieni no augstuma, reanimācijas pasākumi bērniem un pieaugušajiem, smagas avārijas, negadījumi ar vairākiem cietušajiem un daudzi citi dzīvībai izšķiroši notikumi, kad nozīme ir katrai minūtei.
Brāļi ikdienā vienā brigādē kopā gan nestrādā. Dežūras viņiem atšķirīgās dienās. Tāpat arī pārinieki – īpaši apmācīti ārsta palīgi, kuri vienlaicīgi arī stūrē speciālās brigādes auto – katram ir savi. Izsaukumos kopā vienā NMPD mašīnā dvīņi ir devušies tikai vienu reizi. Tas bijis pirms daudziem gadiem, vēl studējot, kad darbs dienestā tikai uzsākts.
Bet kā sagadījies, ka abi savu dzīvi ir saistījuši ar medicīnu? Kuram pirmajam šī doma ienākusi prātā? Protams, vecākajam. Viktors, kurš šajā pasaulē ieradās 30 minūtes ātrāk par brāli, saka, ka Vjačeslavu medicīnā esot “ievilcis” tieši viņš. „Jā, Viktors bija pirmais, kurš sāka studēt ārstniecību. Skatījos uz viņa kursa biedriem, visi likās tādi harizmātiski, aizrauti ar medicīnu. Tā nu es iespaidojos no viņa. Viņš man palīdzēja iestāties augstskolā, jau tad viņam piemita pasniedzēja un iedvesmotāja talants,” teic Vjačeslavs.
Tas, ka abi izvēlējušies anesteziologa - reanimatologa specialitāti, nevis kļuvuši par ķirurgiem vai traumatologiem, esot tieši dienesta nopelns. Profesijā viņus saista spriedze, adrenalīns, komandas darbs, arī iespēja nemitīgi pilnveidoties, apgūt ko jaunu, jo tehnoloģijas un iespējas medicīnā šobrīd aug tik strauji. Protams, darbā, kur ik mirklis var būt neprognozējams, gandarījumu sagādā arī tas, ka esi spējis kādam palīdzēt. Pa šiem gadiem, strādājot dienestā un ne tikai, abi brāļi ir izglābuši simtiem dzīvību. Taču veiksmīgās reanimācijas viņi neskaita. „Pēc katra izsaukuma, kur veiksmīgi ir izdevies kādu atdzīvināt, šampanieti nedzeru, jo, zinu, ka pacienta ceļš līdz atlabšanai vēl tāls, un cīņa par dzīvību slimnīcā vēl turpinās. Taču gandarījums par labi paveiktu darbu man, protams, ir,” saka Viktors.
Interesanti, ka dvīņubrāļi ne tikai glābj cilvēku dzīvības, dodoties izsaukumos, bet arī uzstājas semināros un lasa lekcijas medicīnas koledžā. Viņi abi dalās savās zināšanās un pieredzē ar kolēģiem, iedvesmo un motivē jauniešus, kuri uzsāk studijas ar sapni par medicīnu kā misijas darbu.
Dvīņi, kuri ir tik līdzīgi, ka dažkārt viņus mēdz sajaukt gan kolēģi, gan pacienti ir vienisprātis - šī profesija un dienests viņiem ir „iekritis dvēselē”. „Pēc daudziem gadiem, kas pavadīti strādājot, es vēl aizvien ar prieku no rītiem ceļos, lai ietu uz darbu…” saka Viktors, un viņam piekrītoši ar galvu māj brālis.
Foto (NMPD): no kreisās puses Vjačeslavs Gorovenko, no labās - Viktors Gorovenko.