Mazie cilvēkbērni pasauli vēlējās ieraudzīt tieši todien, un jau uz ārkārtas tālruni 113 saņemtais zvans liecināja, ka dzemdības sāksies kuru katru brīdi. Tie bija dvīņi, kurus zem sirds nesāja māmiņa un kuriem piedzimšanas diena būtu jāsvin tik vien uz Jāņiem. Taču dzemdības sākās gandrīz divus mēnešus par agru un strauji, pārāk, pārāk strauji... Tobrīd uz dzīvības un nāves robežas varēja būt trīs – augsta riska grūtniecība un visai sarežģīta situācija, tāpēc ar ieslēgtām bākugunīm un sirēnām kaucot dienesta brigāde burtiski lidoja pa naksnīgo šoseju.
Līdz izsaukuma vietai lauku apvidū 35 km. Minūtes rit, mūsu mediķiem galvā dažādi scenāriji, tāpēc jau pa ceļam zvans satrauktajam tēvam, lai mediķi būtu lietas kursā par dzemdību gaitas norisi. Viņa balss un sacītais acumirklī liek noprast - situācija pavisam nopietna un būs nepieciešami papildspēki, tāpēc palīgā nekavējoties tiek saukta vēl viena mediķu brigāde.
Ierodoties dzīvoklī, zibens ātrumā tiek stabilizēts topošās māmiņas stāvoklis, un viņa tiek nogādāta operatīvajā medicīniskajā transportlīdzeklī, kurā ir ne tikai viss nepieciešamais, lai no klīniskās nāves atdzīvinātu cilvēkus, bet arī, lai pieņemtu dzemdības. Drīz pēc tam klāt ir arī otra NMPD brigāde, un tā pievienojas automašīnā pie topošās māmiņas, lai jau trīs mediķu sastāvā un uzraudzībā turpinātu lidot uz tuvāko stacionāru. Ir jāpaspēj! Vienkārši ir jāpaspēj.
Pa ceļa līkumu līkumiem lielā ātrumā steidzamies. Gāzes pedālis līdz galam iespiests grīdā, taču manevri jāveic ļoti uzmanīgi, jo mežains apvidus. Un te pēkšņi, tur, ceļa vidū, stāv viens stalts, rūsgans buciņš. To lēnāk apbraucam un dodamies tālāk, bet jau pēc kilometra mūsu brigādes auto starmešu izgaismots pār šoseju atkal pārskrien kāds iztrūcies ragainis. Un tā, it kā vēlētos sveikt mazuļus, kas tik ļoti grib satikt pasauli un savus vecākus, pār ceļu un gar tā malām atkal un atkal redzami meža zvēri.
Pēkšņi, kad nobraukta jau vairāk nekā puse ceļa, nākas apstāties kādā nomaļā autobusa pieturā. Sākas! Dzemdības sākas un nevar vairs ilgāk gaidīt. Pēc īsa mirkļa tur jau viņš ir – pirmais, nepacietīgais mazulis. Viegls kā pūciņa, vien divus kilogramus smags ar spalgu kliedzienu sevi piesaka Roberts. Pirmā buča māmiņai, un tad, Roberts savīstīts sedziņā, gluži kā pelēns kūniņā, nonāk mūsu mediķa gādīgajās rokās. Gaidām otru – māsiņu! Taču māsiņa kavējas, nenāk… Minūte seko minūtei, šķiet laiks burtiski apstājies. Viņa kavējas… Gaiss spriedzes dēļ kļūst tikpat biezs kā tā migla aiz loga. Zvans mūsu Operatīvās vadības centram, un tur dežurējošais speciālists, ārsts – kurš ir pieredzējis profesionālis šādās situācijās, dod norādījumus, ko un kā tālāk darīt. Pēc ilgās gaidīšanas un veiktajām manipulācijām – tur jau viņa ir, meitiņa peciņa. Taču māsiņa neraud. Klusums. Viņa neelpo, sīkais ķermenītis iekrāsojies zilgans. Rit sekundes, taču neviena kliedziena. Rit minūtes, taču vēl aizvien viņa neelpo. Tas brīdis, tās piecas minūtes, kuru laikā tika darīts viss iespējamais, lai priekšlaikus dzimušais bērniņš sāktu elpot, mūsu mediķiem likās kā bezgalība. Taču mazā sasparojās, un kad viņa beidzot ieraudājās, arī mūsu mediķiem lija asaras. Tajā brīdī, šosejas malā nomaļā pieturā, kad pasauli sveica mazā Rebeka, kura svēra aptuveni mazliet vairāk par pusotru kilogramu, NMPD mašīnā raudāja visi. No prieka! Par brīnumu jeb diviem priekšlaikus dzimušiem brīnumiem!
Tālāk jau ceļš uz tuvāko slimnīcu. Taču jau pēc dažām stundām, pēc slimnīcas ārstu lēmuma, no Rīgas pakaļ priekšlaikus dzimušajiem dvīņiem dodas abas NMPD Specializētās medicīnas centra neonatologu brigādes. Tas ir viens no dienesta īpašajiem resursiem, kas jebkurā diennakts laikā uz Latvijas slimnīcām steidz glābt tikko dzimušus mazuļus un pārved viņus uz specializētajām jaundzimušo nodaļām Rīgā. Šīs brigādes automašīnā ir uz speciālām nestuvēm pārvietojams inkubators, kurā transportēšanas laikā atrodas bērniņš, un tajā nepieciešamības gadījumā var nodrošināt gan plaušu mākslīgo ventilāciju, gan citas dzīvību uzturošas manipulācijas. Specializētajā auto ir arī īpaša hipotermijas iekārta, kas dod iespēju samazināt bērna ķermeņa temperatūru, lai nodrošinātu dzīvībai svarīgu funkciju uzturēšanu, kā arī encefalogrāfs, kas analizē galvas smadzeņu darbību un transportēšanas laikā palīdz sekot līdzi jaundzimušā veselības stāvoklim. Arī Rebeka un Roberts saldi čučēja šādā katrs savā inkubatorā, un viņus visu ceļu uzmanīja NMPD ārsti neonatalogi, kā arī neonataloģijas māsas, kura ikdienā strādā ar priekšlaikus dzimušiem bērniem..
#GlābjotDzīvības Paldies 451.un 453.brigādei par darbu šajā izsaukumā, kā arī Operatīvās vadības centra ārstiem un mūsu Specializētās medicīnas centra kolēģiem. Sirsnīgi sveicieni no NMPD komandas arī mazajiem dvīņiem – Rebekai un Robertam – un viņu vecākiem! Zinām, ka slimnīcā mazie apvēlušies braši, pavisam drīz jau visi kopā būs mājās. Veselību visiem un lai skaists, brīnumu pilns turpmākais dzīves ceļš!
*publikācija ir saskaņota ar dvīņu vecākiem