Tā bija brīvdiena. Laiks gluži kā radīts, lai dotos pastaigā pie dabas krūts, ieelpot svaigu gaisu un izbaudīt meža skaistumu. Tomēr kādai ģimenei plānotā pastaiga beidzās ne tā, kā iecerēts – gūtās traumas dēļ bez mediķu palīdzības ārā no meža diemžēl nebija iespējams tikt.
Tieši tajā brīdī, kad mūsu mediķu brigāde bija atgriezusies no izsaukuma, uzreiz jau tika saņemts nākošais – jāsteidzas pie cilvēka mežā. Ceļš tāls. Ierodoties notikuma vietā, mediķi saprot, ka ceļš līdz pacientam ir neizbraucams. Tas nozīmē, ka tālāk jāiet kājām; vairāk nekā desmit kilogramus smagā medikamentu soma plecos, imobilizācijas dēlis rokās. Lai visiem būtu ātrāka un vieglāka nokļūšana, cietušās personas tuvinieks gluži ar kompasa precizitāti rāda īsāko ceļu.
Pa ceļam tiek piedzīvots daudz – iets caur brikšņiem, augšā un lejā pa kalnainu apvidu, zem kājām smagi krakšķ zari un nolūzuši koki, kuriem mediķi izveicīgi tiek pāri. Kad beidzot sasniegts galamērķis, apstākļi nav diez ko iepriecinoši. Joprojām sausi zari, sakrituši koki, dubļi, kas apgrūtina veikt tālākās darbības ar cietušo. Taču lielākais izaicinājums ir tieši kalna slīpums.
Bet arī tas mūsējiem ir pa spēkam - meistarīgi veiktas visas manipulācijas un cietušais sagatavots sarežģītajam atpakaļceļam. Gan abas mediķes un šoferītis, gan cietušā tuvinieki katrs ieķērās imobilizācijas dēļa rokturos un uzmanīgi mēroja ceļu uz NMPD auto. Jā, tas nebija viegli, taču kopīgiem spēkiem mērķis tika sasniegts un cietušais veiksmīgi nogādāts ārstniecības iestādē.
Paldies mūsu kolēģiem Kristinai Irbei, Andai Vācietei un Mairim Miķelsonam par drosmi un neatlaidību, rūpējoties par pacientu. Un pateicamies līdzcilvēkiem, kuri bezbailīgi iesaistījās un rīkojās gluži kā pēc vadlīnijām – sagaidīja mediķus, pavadīja līdz cietušajam, palīdzēja nogādāt līdz operatīvajam auto. Tāds īsts komandas darbs.
Un tā jau ir, kas vienam šķiet ikdienišķi, citam – neiedomājams.