Zylūs azaru zeme. Tas notika Latgalē, tādēļ stāstu lasi latgaļu valodā.
"Ir taidys mōjys, kur pībraukt navar ņi pa vīnu pusi, ņi pa ūtru pusi. Bet myusu pusē tai ite cylvāki dzeivoi. Jim sova zeme, sovys meilōs mōjys. Gribīs jau nūvacot, radzūt gon tūs mežus, gon tūs plašūs laukus! Kur to pi bārņim piļsātys dzeivūkļī - tī tik asfalta jyura, navys zīdūšys pļovys aiz lūga!
Ņi mozums myusim taidu izsaukumu, kur gon pa mežu jōbrīn, gon pa orumim jōzakuļ, lai nūkļyutu pi sļimiņīka. Ite ari - brikšņus i upeiti izbrydom, pa laukim i teirumu pusūtru kilometri kōjom ar vysu aparatūru vycojem! Bet atpakaļ. Tī gon myusim VUGD puiši paļeidzēje, kai vīnmār. Sļimiņīks godūs. Sirsņeņa vōja, bet mīsōs i dūšā veļ varens veirs i drūsmeigi turējēs vysu ceļu da myusu mašynys i slimiņeicys."
Paļdis NMPD 332. brigādei - Vladislavam Stivriņam, Diānai Maļiņņikovai un Vjačeslavam Plotņikovam - par stōstu i paļeidzeibys snīgšonu itamā izsaukumā.
Gotoveiba. Reiceiba. Dzeiveiba.
Zilo ezeru zeme. Tas notika Latgalē, stāsts latviski.
"Ir tādas mājas, kur piebraukt nevar ne pa vienu pusi, ne pa otru pusi. Bet mūsu pusē tā te cilvēki dzīvo. Viņiem sava zeme, savas mīļās mājas! Gribas jau novecot, redzot gan tos mežus, gan tos plašos laukus! Kur tad pie bērniem pilsētas dzīvoklī – tur tik asfalta jūra, nevis ziedošas pļavas aiz loga!
Ne mazums mums tādu izsaukumu, kur gan pa mežu jābrien, gan pa arumiem jākuļas, lai nokļūtu līdz pacientam. Te arī – brikšņus un upīti izbridām, pa laukiem un tīrumu pusotru kilometru kājām ar visu aparatūru vicojām. Bet atpakaļ. Tur gan mums VUGD puiši palīdzēja, kā vienmēr. Pacients gados. Sirsniņa vāja, bet miesās un dūšā vēl varens vīrs un drosmīgi turējās visu ceļu līdz mūsu mašīnai un slimnīcai."
Paldies NMPD 332. brigādei - Vladislavam Stivriņam, Diānai Maļiņņikovai un Vjačeslavam Plotņikovam - par stāstu un palīdzības sniegšanu šajā izsaukumā.